Identitāte un aicinājums vadībā

Vadības nodarbību sērija

autors Lerijs Kreiders

Lai gan esmu kalpojis kristīgajā vadībā vairāk nekā piecdesmit gadus, es bieži jutos nedrošs un nezināju, kā efektīvi vadīt, taču šajā procesā esmu iemācījies lietas, ar kurām vēlos šeit dalīties. Cerams, ka šīs mācības pasargās jūs no dažu tādu pašu kļūdu pieļaušanas, kādas pieļāvu es.

Kad esam droši Dieva mīlestībā un pārliecināti, ka Dievs mūs ir aicinājis uz konkrētu vadības amatu, mēs spējam laipni uzņemt kritiku un izvairīties no iejaukšanās citu vadītāju “teritorijā”.

Drošība un nozīmīgums rodas no apziņas, ka Dievs tevi pieņem un mīl, nevis no tā, ko tu dari

Mūsu kristīgās dzīves sākumpunkts ir drošība Dieva mīlestībā. Mēs neuzdrošināmies paļauties uz citu atzinību savas drošības un nozīmīguma ziņā. Svētie Raksti mums māca: “Redziet, kādu lielu mīlestību Tēvs mums ir devis, ka tiekam saukti par Dieva bērniem, un mēs tādi esam!” (1. Jāņa 3:1). Mūsu atzinība rodas no tā, ka mūsu Debesu Tēvs mūs mīl, un punkts! Es neko nevaru darīt, lai Viņš mani mīlētu vairāk, un es neko nevaru darīt, lai Viņš mani mīlētu mazāk. Mans Debesu Tēvs mani mīl, un tāpat arī jūs.

Ir tik viegli zemapziņā meklēt atzinību cilvēkos, nevis Kungā Viņa mīlestību un apstiprinājumu. Mūsu nozīmīgumam un drošībai jānāk tikai no Kunga, nevis no citu atzinības.

Atklāsme, kurai ir bijusi vislielākā ietekme uz manu dzīvi, nāk no kādas populāras bērnu dziesmas: “Jēzus mani mīl, to es zinu, jo Bībele man to saka.” Tā ir tik vienkārša, tomēr tik dziļa!

Ziniet, ka jūs ir aicinājis Dievs, nevis cilvēks

Mums jāzina, ka Kungs mūs ir aicinājis kalpot jebkurā konkrētā vadības jomā. Pretējā gadījumā, ja kāds var mūs pierunāt būt par vadītājiem, balstoties uz cilvēcisku pārliecināšanu, kāds cits var mūs no tā atrunāt. Apustulis Pāvils skaidro: "Vai es tagad cenšos izpatikt cilvēkiem vai Dievam? Vai es cenšos izpatikt cilvēkiem? Ja es joprojām censtos izpatikt cilvēkiem, es nebūtu Kristus kalps" (Galatiešiem 1:10).

Acīmredzot vadītāji un mentori, ko Tas Kungs ir ielicis mūsu dzīvēs, var palīdzēt mums atrast mums vispiemērotāko vadības vietu. Taču būtība ir šāda: mums ir nepieciešams miers sirdīs, zinot, ka Tas Kungs mūs ir aicinājis kalpot vadības lomā, kurā atrodamies. Un atcerieties, ka mums ir arī jāsaprot Tā Kunga laiks. Mēs varam tikt aicināti būt vadības jomā uz īsu laiku, vai arī tas var būt uz ilgāku laiku.

Ja neesam pārliecināti, ka Dievs mūs ir aicinājis uz vadības jomu, mēs varam dzīvot šaubu un nedrošības mākonī. Bet, ja zinām, ka Dievs mūs ir aicinājis uz šo vadības lomu, mēs turpināsim virzīties uz priekšu, saskaroties ar grūtībām. Mēs zinām, ka Dievs mūs ir aicinājis, un Viņš turpinās mūs vadīt nākotnē.

Pirms daudziem gadiem es gandrīz atstāju mūsu draudzes vadošā mācītāja amatu. Vienīgais, kas mani uzturēja, bija apziņa, ka Dievs mani ir aicinājis. Tagad, atskatoties atpakaļ pēc daudziem gadiem, esmu tik pateicīgs Kungam par žēlastību, ko Viņš man deva, lai es nepadotos. Tā kā es stingri turējos pie sava, sekoja lielas svētības. Dažreiz mūsu lielākais garīgās cīņas akts ir nepadoties.

Ziniet kalpošanas jomu, ko Dievs jums ir devis

Vadītājs, kas pieņem Dieva aicinājumu, arī atzīst, ka Dievs viņam vai viņai ir nozīmējis konkrētu vadības sfēru jeb jomu. Šāds vadītājs būs pārliecināts, vadot šajā Dieva dotajā sfērā. Pāvils 2. vēstulē korintiešiem 10:13 paskaidroja: “Mēs nelielīsimies pāri robežai, bet aprobežosimies ar to kalpošanas sfēru, ko Dievs mums ir nozīmējis.”

Dievs dod tev žēlastību vadīt Dieva doto jomu. Veselīgi vadītāji atsakās iejaukties jomās, kuras Dievs ir aicinājis vadīt citus. Ikreiz, kad dodos uz dievkalpojumu baznīcā, kurā neesmu mācītājs, darba vietā, kāda cilvēka mājās vai citā valstī, es apzināti godinu vadību šajā jomā.

Dievs katram no mums dod žēlastību (labvēlību un dievišķo enerģiju) mūsu Dieva dotajā vadības laukā, ko Viņš mums ir uzticējis. Mēs neesam atbildīgi par to, kā citi vada savus laukus, bet mēs esam atbildīgi par lauku vai laukiem, ko Dievs mums ir devis vadīt.

Mums nav jāpiekrīt tam, kā citi vada savus Dieva dotos laukus. Viņi ir atbildīgi Dieva priekšā par to, kā viņi vada. Apustulis Pāvils reiz teica: “Kas tu tāds esi, lai tiesātu cita kalpu? Savam kungam kalps vai stāv, vai krīt. Un tie stāvēs, jo Tas Kungs spēj viņus stiprināt” (Romiešiem 14:4).

Ziniet, ka kritika un konflikti ir daļa no vadības kursa

Bez skaidras aicinājuma izpratnes vadītājam var būt viegli zaudēt drosmi un pat sadusmoties, kad viņu kritizē. Tomēr drošība Kungā dod mums kā vadītājiem spēku laipni pieņemt un ar lūgšanu saskatīt dažādo kritiku, kas nāk mūsu ceļā.

Kāds man reiz teica, ka Dieva troņa priekšā pastāv divu veidu kalpošanas: Jēzus aizlūgšanas kalpošana un Sātana apsūdzības “kalpošana”. Šīs pašas divas “kalpošanas” var atrast arī baznīcā. Kā vadītājiem mums ir jāpaplašina Jēzus aizlūgšanas kalpošana uz citiem un jāiemācās, kā tikt galā ar apsūdzībām, kas varētu tikt vērstas pret mums.

Kad mani kritizē vai apsūdz, man ir trīs izvēles iespējas. Es varu vienkārši ignorēt un atmest visu kritiku un nekad vairs par to nedomāt. Vai arī es varu pie tās kavēties, to pārdomāt, nākt klajā ar atspēkojumu un pat publiski aizstāvēties. Trešā iespējamā atbilde ir izpētīt kritiku, būt gatavam atklāt un atzīt to vienu procentu vai piecus procentus, kas ir patiesi, un izmantot to kā impulsu pārmaiņām un uzlabojumiem. Es atbalstu pēdējo pieeju.

Mums jāmeklē patiesības graudiņš pat neveselīgā un nepamatotā kritikā, ko saņemam kā vadītāji. Mana pieredze liecina, ka pat tad, ja saņemam kritiku, kas ir nepārprotami pilna ar nepatiesām apsūdzībām un muļķībām, bieži vien ir kāds patiesības elements, ar kuru man jātiek galā. Dievs mums parādīs kritikas vai apsūdzības elementus, kas ir pamatoti, kad mēs Viņam atveram savas sirdis.

Ir tik viegli justies aizvainotam, kad kaut kas, pret ko mums ir stipras jūtas, tiek apstrīdēts vai ja situācija nonāk pie cita iznākuma, nekā bijām cerējuši. Tomēr mums ir jākļūst izturīgiem pret aizvainojumiem, jo ​​aizvainojuma pamatā ir nepiedošana. Salamana Pamācības 18:19 saka: "Aizvainots brālis ir nepiekāpīgāks nekā nocietināta pilsēta, un strīdi ir kā aizbultēti citadeles vārti." Apvainošanās ļauj velnam uzcelt ap mums cietoksni, kas balstīts uz nepiedošanu. No šī cietokšņa velns var mēģināt mūs atšķirt no Kristus miesas un ievest grēkā.

Rakstos lūgšana un piedošana vairākkārt ir saistītas. Mēs to redzam, piemēram, Mateja 6:9–15 un Marka 11:24–26. Citu piedošana ir ļoti svarīga, lai saglabātu veselīgas, intīmas attiecības ar Jēzu. Tā mēs paliekam pasargāti no apvainojumiem! Kad mēs skatāmies uz krustu, nekam citam nav nozīmes. Piedot kādam nenozīmē, ka tas, ko viņš darīja vai teica, bija pareizi. Tas varēja būt nepareizi. Bet mēs piedodam, lai nepieļautu, ka apvainojums iesakņojas mūsu dzīvē.

Ja mūs nepatiesi apsūdz vai kritizē, mums ir jāpiedod. Patiesība uzvarēs. Mums nav jāaizstāv sevi. Tā vietā mums jākoncentrējas uz To Kungu. Viņš mūs attaisnos.